Viens no mums. Ingrīda Meierovica

Ingrīdas dzīvesstāsts ir garš un raibs. Bērnībā kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur pieredzējusi bargos kara un pēckara gadus, vēlāk nokļuvusi Austrālijā, Itālijā, ASV, atkal Vācijā un visbeidzot atgriezusies dzimtajā zemē – Latvijā.

Arī Ingrīdas karjera bijusi gara un raiba, bet par savu svarīgāko darbu Ingrīda uzskata jebkuru darbu Latvijas labā. Pēc došanās bēgļu gaitās pirmo reizi atgriezties Latvijā sanāca pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Redzot situāciju, kāda tobrīd te valdīja, Ingrīda pieņēma lēmumu sākt darboties Latvijas labā. Atgriežoties ASV, regulāras kļuva tikšanās ar ASV Senāta locekļiem, kuriem tika stāstīts par Latvijas okupāciju. Vēlāk, pārvācoties uz Vāciju, Ingrīda sāka strādāt radio “Brīvā Eiropa”.

“Arī darbs SOS Bērnu ciematu asociācijā ir darbs Latvijas labā. Mēs katrs pats esam atbildīgs par to, kā veidojam savu nākotni. Nevar visu atbildību novelt uz valsti un citiem, pašiem ir jādarbojas, lai uzlabotu savu un apkārtējo dzīvi. Bērni paši par sevi parūpēties nevar, tāpēc mums, pieaugušajiem, ir par viņiem jāparūpējas. Bērni ir Latvijas nākotne, bez bērniem nebūs Latvijas, un Latvijas labā ir jādara viss iespējamais”, saka Ingrīda, atklājot savu motivāciju turpināt darboties asociācijā.

Ingrīda ir viens no mums jau no pašiem asociācijas pirmsākumiem. Kad paziņas izstāstīja, ka arī Latvijā tiek dibināta jau daudzās pasaules valstīs esošā SOS Bērnu ciematu asociācija, Ingrīda saprata, ka vēlas būt daļa no tās. Ingrīda atceras, ka kara un pēckara gados piedzīvoto trūkumu, dzīvošanu graustos un patveršanos no uzlidojumiem bija vieglāk pārdzīvot, jo visa ģimene bija kopā. Vecāku un brāļu tuvums deva drošības un miera sajūtu, pārliecību, ka galu galā viss būs kārtībā. Ingrīda saka, ka par iesaistīšanos asociācijā šaubu nebija, jo “nevaru iedomāties, cik nelaimīgs ir bērns, kurš ir zaudējis vecākus un palicis viens pats. Ja es varu kaut ko darīt, lai kaut nedaudz uzlabotu šādu bērnu dzīvi, es to darīšu!” 

Ingrīda atceras, ka sākums bija grūts. Bija jāmeklē atbilstoši cilvēki, kas varētu veiksmīgi vadīt asociāciju un strādāt tās labā. Ingrīda izmantoja savus plašos kontaktus, lai iesaistītu vairāk cilvēku šajā darbā. Sākot Īslīces ciemata celtniecību, bija jāsaskaras ar vietējo iedzīvotāju pretestību, jo cilvēkiem likās, ka ciematā dzīvos bērni ar uzvedības problēmām, uztraucās par savu drošību. Aizdomas radīja arī fakts, ka ciemata celtniecību ir gatavi finansēti ārzemnieki. Savukārt šobrīd Ingrīda izjūt gandarījumu par paveikto: “Asociācija vairs nav tikai viens ciemats, kur dzīvo daži desmiti bērnu. Esam paplašinājušies, dažādos veidos palīdzam bērniem un ģimenē. Un turpinām attīstīties, kas ir iespējams, pateicoties valsts, pašvaldību un ziedotāju atbalstam.”

Iecienītākais brīvā laika pavadīšanas veids Ingrīdai ir grāmatu lasīšana. Vislabāk patīk biogrāfijas, vēsturiskie un ceļojumu romāni. Lasot šādas grāmatas, var izdzīvot tūkstošiem dzīvju, apmeklēt vietas, kur dzīves laikā nav sanācis viesoties un piedzīvot dažādus gadsimtus. Patīk arī apmeklēt koncertus un operu un doties pastaigās dabā.

Mūsu sarunas beigās Ingrīda saka: “Manas dzīves sapnis ir piepildījies – esmu atgriezusies Latvijā un varu darboties Latvijas labā. Latviešu tauta ir pastāvējusi tūkstošiem gadu, ceru, ka tā pastāvēs vēl tūkstošiem gadu. Tāpēc ir tik svarīgi rūpēties par bērniem.  Es katram novēlu atcerēties novērtēt visu labo, kas ir mūsu dzīvēs un mūsu valstī, ne tikai koncentrēties uz slikto, un rast sevī enerģiju uzlabot to, kas vēl uzlabojams.”