"Es vēlos, lai visi zinātu, ka mēs atrodamies ellē", stāsta mūsu Ukrainas kolēģe.

Darja mums pastāstīja par dramatisko situāciju Ukrainā un centieniem evakuēt pēc iespējas vairāk bērnu.

Kā jūs gatavojāties pašreizējai situācijai?

Man iepriekš bija ļoti līdzīga pieredze. 2014. gadā, kad sākās karš Donbasā, es strādāju citā organizācijā Doņeckā. 2014. un 2015. gadā mums izdevās savlaicīgi pārvietot visas audžuģimenes un bērnus, kuri atradās mūsu aprūpē. Kad kļuva skaidrs, ka situācija eskalējas, jau pagājušā gada decembrī, mēs sākām aktīvu saziņu ar valdību, lūdzot veikt sagatavošanās pasākumus. Taču 2014. un 2015. gada pieredze netika ņemta vērā. Karš sākās pēkšņi, viss strauji mainījās. Daudzi cilvēki sāka ar mani sazināties, jo zināja par manu iepriekšējo pieredzi, palīdzot pārvietot bērnus. Žēl, ka, neskatoties uz SOS bērnu ciematu un citu ieinteresēto personu, tostarp Ukrainas bērnu tiesību tīkla, pūlēm, bērnu evakuācijas sagatavošanas pasākumi netika veikti savlaicīgāk. Mēs kartējām visus bērnu aprūpes pakalpojumus deviņos reģionos, kurus uzskatījām par riska zonām konflikta gadījumā. Kartēšanā tika iegūti dati par audžuģimenēs dzīvojošo bērnu skaitu, kā arī bērnu skaitu, kas atrodas bērnu aprūpes iestādēs. Deviņi reģioni tika atlasīti, pamatojoties uz kritērijiem, kurus mēs uzskatījām par būtiskiem, piemēram - robežas ar Krieviju. Mēs pieļāvām nelielu kļūdu, jo izrādījās, ka faktiski desmit reģioni šobrīd ir riska zonā. Mēs nodevām šos kartētos datus UNICEF, kā arī visām atbildīgajām institūcijām, arī Sociālo lietu ministrijai. Diemžēl mums nepietika laika, jo pirmdien padalījāmies ar informāciju, bet karš sākās ceturtdienas rītā. Ja mums būtu bijis nedaudz vairāk laika, dažas darbības būtu jau notikušas, pamatojoties uz mūsu apkopoto informāciju.

Cik bērnu šobrīd dzīvo riska zonā?

Šajos reģionos dzīvojošo bērnu skaits ir aptuveni 4 miljoni. Šajos reģionos aptuveni 1,5 miljoni bērnu dzīvo karstajos punktos, proti, pilsētās, kas šobrīd ir bloķētas, piemēram, Irpinā, Mariupolē, Bučā, Hostomelā, Stanitsā, Luhanskā, Severodonetskā, Starobiļskā, Popasnā un citās.

Dažām Luhanskas un Doņeckas apgabalu bērnu aprūpes iestādēm izdevās bērnus evakuēt uz Ukrainas rietumiem. Šobrīd lielas problēmas ar bērnu evakuāciju ir Zaporožjes, Harkovas, Mikolajavas, Sumi, Hersonas, Žitomiras un Čerņigovas apgabalos. Precīzas statistikas nav, jo katru dienu parādās jauni karstie punkti. Mēs nepārtraukti sekojam līdzi bērnu stāvoklim iestādēs. Tikai sestdien mums izdevās izvest aptuveni 150 bērnus vecumā no 0 līdz 3 gadiem no četrām mājām Harkovā. Darbinieki nevēlējās doties prom, un bērnu evakuācija bez viņiem ir nelikumīga. Mēs viņus centāmies pārliecināt trīs dienas, un galu galā mums tas izdevās. Cilvēki, kas palīdz ar evakuāciju, riskē ar savu dzīvību, jo evakuācija no riska zonām bieži notiek apšaudes laikā. Ir bijuši gadījumi, kad apšaude sākas tieši evakuācijas brīdī.

Jums ir jāizvēlas starp riskiem. No vienas puses, jūs riskējat tikt izolēts pilsētā, kas ir pilnībā bloķēta un atstāta bez elektrības, bez piekļuves medikamentiem un bez apkures. No otras puses, jūs riskējat evakuēties, zinot, ka var sākties šaušana un jūs varat zaudēt dzīvību.

Mēs zinām par bērnu namu, kurā dzīvo apmēram 50 bērni. Vorzelā, netālu no Kijivas, viņi ir izolēti apmēram piecas dienas. Neviens nezina, kas tur notiek. Nevienam nav piekļuves. Agrāk sazinājāmies ar brīvprātīgajiem un direktoru, bet tagad nekāda veida kontakti nav iespējami. Viņiem nav tālruņa savienojuma un fiziskā piekļuve ir bloķēta.  (Piebilde – 10. martā šie bērni ir evakuēti no Vorzelas uz Kijivu, kur ir nosacītā drošībā.)

Kā jūs varat viņiem palīdzēt?

Es uzrakstīju vēstuli ANO Bērnu tiesību komitejai, jautājot par humānās palīdzības koridora atvēršanu. To pašu dara arī mūsu bērnu tiesību aizsardzības kolēģi. Viņi klauvē pie visām durvīm, lai šo tēmu apspriestu ANO Bērnu tiesību komiteja. Starp Ukrainas valdību un Krievijas Federāciju notiek sarunas par humānās palīdzības koridoriem. Neoficiāli ir vienošanās par koridoriem, bet praksē tie nedarbojas. No Mariupoles tika mēģināts izveidot humāno koridoru, bet nevienam neizdevās izkļūt. Krievijas spēki atklāj uguni uz autobusiem, kas pilni ar cilvēkiem, kas evakuējas. Patiesībā humānā koridora nav. Tātad cilvēki paši aizbrauc, ņemot līdzi tikai to, ko var panest. Ukrainas karavīri palīdz viņiem nest bērnus un personas, kuras nevar pārvietoties. Svētdien šādas evakuācijas laikā Irpinā gāja bojā ģimene ar diviem bērniem. Viņi gatavojās šķērsot tiltu, kur ukraiņu karavīri palīdzēja cilvēkiem. Tajā brīdī atskanēja šāvieni. Divi bērni tika nogalināti. Tā notiek evakuācija.

Kāda ir situācija pilsētās, kuras ir bloķētas?

Pastāv risks nomirt ne tikai no lodēm, bet arī no bada un aukstuma. Tieši tāpēc mums steidzami ir nepieciešami funkcionāli humānās palīdzības koridori.

Cilvēki slēpjas aukstos pagrabos. Ir pagrabi ar simtiem bērnu. Pagrabā, kur es biju, mums bija ūdens un maize. Tagad jūs nevarat neko nopirkt. Veikali vairs nestrādā pilsētās, kas ir bloķētas. Pārtika ir problēma. Apkures nav un temperatūra naktī bija -8 grādi. Bloķētajās pilsētās nav elektrības, cilvēki nevar uzlādēt savus tālruņus. Viņi vairs nevar izmantot ģeneratorus, jo nav degvielas, lai tos darbinātu. Starp cilvēkiem pagrabos ir daudz mazuļu. Viņu mātes nevar tos barot ar krūti, jo daudziem sāka zust piens. Viņi nevar dot viņiem mākslīgo maisījumu, jo tas nav pieejams. Tas nozīmē, ka daudziem bērniem draud nopietns risks nomirt no bada.

"Kamēr varēšu šeit palikt, es turpināšu darbu SOS bērnu ciematos. Darīšu visu iespējamo, " saka Darja Kasjanova, Ukrainas SOS bērnu ciematu nacionālās programmas attīstības direktore.

Kā iet Taviem bērniem?

Man ir divas meitas. Vecākā ir 19 gadus veca, un viņai karu nācās piedzīvot jau vienpadsmit gadu vecumā, kad mums bija jāpamet mājas Doņeckā. Viņai kara atkārtošanās ir milzīga traģēdija. Viņas dēļ mēs savu māju Irpinā atstājām tikai pirms divām dienām. Viņa bija kategoriski pret aiziešanu. Viņa teica: "Es nevēlos atkal zaudēt savu māju, es nevēlos zaudēt savu māju otrreiz." Manai jaunākajai meitai ir divi gadi un astoņi mēneši. Mēs izdomājām viņai pasakas, lai teiktu, ka bumbu skaņa ir pērkons. Vakar, kad braucām uz Ukrainas rietumiem, viņa ikreiz, kad dzirdēja troksni, jautāja: “Kas tas par troksni? Šī ir šaušana, vai ne?” Ir satriecoši apzināties, ka, lai gan manām meitām ir 17 gadu vecuma starpība, abas jau ir piedzīvojušas karu.

Vai apsverat iespēju evakuēties uz ārzemēm?

Saņemu daudz piedāvājumu pārvākties uz drošāku vietu, un esmu ļoti pateicīga. Šobrīd mēs uzturamies Ukrainas rietumos. Mans vīrs kādu laiku nav bijis mājās un atgriezās, lai glābtu mūs no Irpinas. Tagad mana jaunākā meita ir tik ļoti pieķērusies savam tēvam, ka nevēlas attālināties no viņa ne soli. Viņa pamostas naktī un jautā: “Kur ir mans tētis? Kur ir mans tētis?"

Mans vīrs nevar pamest Ukrainu, jo vīrieši nedrīkst izbraukt. Mēs esam kopā un vēlamies palikt kopā pēc iespējas ilgāk. Ir ļoti grūti paredzēt situāciju. Ja redzēsim, ka arī šeit vairs nebūs droši, tad meklēsim drošāku vietu. Kamēr varēšu šeit palikt, es turpināšu darbu SOS bērnu ciematos. Es darīšu visu iespējamo.

Ko plāno SOS bērnu ciemati Ukrainā?

Mums jākoncentrējas uz humāno palīdzību apgabalos, kur ir visvairāk iekšēji pārvietoto cilvēku no visvairāk skartajiem Ukrainas reģioniem. Turpināsim koordinēt audžuģimeņu pārvietošanu uz drošākām vietām. Viens no mūsu lielākajiem uzdevumiem ir atbalstīt mūsu darbiniekus. Mums ir jāpalīdz viņiem emocionāli nostabilizēties. Viņiem ir nepieciešams psiholoģisks atbalsts, lai viņi varētu turpināt strādāt. Pretējā gadījumā mēs tos zaudēsim. Kijivas apgabala programmu direktores Olenas Kripakas un Luhanskas apgabala programmas direktores Ludmilas Harčenko komandas paveica milzīgu darbu. Viņi pielika daudz pūļu, lai pārliecinātu audžuģimenes, kuras atbalsta SOS bērnu ciemati, pārcelties uz citu vietu pirms kara sākuma. Tagad ir pienācis laiks koncentrēt savu atbalstu uz mūsu darbiniekiem, lai viņi varētu turpināt darbu.

Daudzi Tevi raksturo kā varoni. Ko Tu saki uz šo?

Es nedomāju, ka esmu varone vai drosmīga. Es domāju, ka sievietes stresa vai šoka apstākļos nesabrūk. Tā vismaz ir mana īpašība. Es nesabruku, saņēmos, koncentrējos. Tas ir pašaizsardzības veids, es to apzinos. Es ieniru darbā. Es mēģināju analizēt, ko var izdarīt, kur mēs varam koncentrēties, kādi resursi man ir nepieciešami, kas jādara. Tas palīdz nesajukt prātā šajā situācijā. Man ir arī sava privātā traģēdija, divas reizes zaudējot savu māju. Situācija ir ļoti neskaidra. Ja jūs domājat par šo nenoteiktību, jūs patiešām varat zaudēt prātu.

Es cenšos koncentrēties uz to, ko varu izdarīt. Arī mani kolēģi ir tādi paši. Mēs visi domājam, kā palīdzēt bērniem un kā palīdzēt kolēģiem šajā situācijā. Šajā situācijā nav jēgas panikai, jo tas nepalīdz. Šausmīgie notikumi, kas Ukrainā notiek jau gadiem ilgi, kaut kā mūs tam visam sagatavoja. Mums, kas strādājam bērnu labklājības jomā, motivētāji nav vajadzīgi. Mēs esam pašmotivēti. Tāpēc mēs strādājam šajā jomā. SOS bērnu ciematu misija sakrīt ar mūsu personīgo misiju. Mēs nesen savā komandā runājām, cik mums ir paveicies, ka mūsu personīgās un profesionālās misijas sakrīt. Mēs cenšamies glābt ģimenes un esam priecīgi redzēt, ka tas darbojas. Mēs arī skaidri saprotam, ka tuvākajā laikā labāk nebūs. Tā ilgstoši būs ļoti izaicinoša situācija cilvēkiem, pieaugušajiem, mūsu darbiniekiem un galvenokārt bērniem. Šī kara sekas var ilgt pat desmit gadus, mēs to apzināmies.

Vai jums ir kāds ziņojums SOS bērnu ciematu kolēģiem visā pasaulē?

Paldies visiem, kas ir līdzās Ukrainai un pauž solidaritāti. Paldies cilvēkiem, kuri palīdz un atbalsta. Ukrainas bērniem un ģimenēm ir nepieciešama jūsu palīdzība un atbalsts. Es gribu, lai visi zinātu, ka tas, kas notiek šeit, Ukrainā, Eiropā, ir elles elle. Es vēlos, lai visi zinātu, ka mēs atrodamies ellē.
 

Aicinām Jūs ar savu ziedojumu sniegt palīdzību ukraiņu ģimenēm ar bērniem, kuras devušās bēgļu gaitās un jau atradušas vai vēl meklēs patvērumu Latvijā.